No «Laimas» līdz radiomājas projektam – ebreju mantojums Latvijā

Autors: Māra Rozenberga, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente
Raksts publicēts LSM portālā

large_2d54

Viņi bija mūsējie – to aicina atminēties Rumbulas slaktiņa atceres pasākumu rīkotāji. Šajās dienās pirms 75 gadiem Pierīgā noslaktēja 25 tūkstošus Latvijas pilsoņu tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji. 

Emilis Melngailis bija viens no pirmajiem, kas Krievijas impērijā sāka vākt ebreju folkloru. Un interesanti, ka tieši ar to sākās arī viņa kā etnomuzikologa ceļš. Un tā ir tikai daļa no tūkstošiem liecību par ebreju dzīvi Latvijā 450 gadu garumā. Dzīvi, ko, tāpat kā citviet Eiropā, sadragāja holokausts.

Muzejs par ebreju dzīvi, ne tikai nāvi

original_d9fb

„Nāciet, paskatieties!” aicina sirma kundze deju kurpēs un rūpīgi sakārtotu frizūru. Rīgas Ebreju kopienas centrā Skolas ielā 6 darbadienas rītā kūsā dzīvība. Senioru deju nodarbība pulcē pilnu zāli. Muzejs „Ebreji Latvijā” atrodas majestātiskā pirmskara nama 3.stāvā.

„Šis nams tika celts 20.gadsimta sākumā kā Ebreju klubs, un no 1926.gada te darbojās arī Ebreju teātris. Un vismaz daļa šo telpu ir saglabājušās no tiem laikiem puslīdz neskartā stāvoklī. Šajās telpās, kur ir muzejs, savulaik bija ēdamzāle un virtuve. Otrās padomju okupācijas laikā, kad te bija Politiskās izglītības nams, te daudz ko pārbūvēja. Un 1999.-2001.gadā mēs to pārveidojām muzeja vajadzībām,” slavenā ebreju arhitekta Paula Mandelštama celtā nama vēsturi ieskicē muzeja „Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis.

Trīs zālēs iekārtotais muzejs, ko 80.gadu beigās dibināja holokaustā izdzīvojušu ebreju grupa vēsturnieka Marģera Vestermaņa vadībā, stāsta par ebreju dzīvi Latvijas teritorijā jau kopš 16.gadsimta vidus.

„Mēs ejam cauri 19.gadsimtam, stāstām par [ebreju] ekonomisko stāvokli, izglītību, politisko un reliģisko dzīvi, tiekam līdz 20.gadsimtam un te jau runājam par 1905.gada revolūciju un Pirmo pasaules karu. To noslēdzam ar laikmeta intelektuālo dzīvi un sadaļu, kas veltīta Latvijas ebreju un latviešu kultūras kontaktiem. Mēģinām izsekot, cik liela bija savstarpējā kultūru interese. Viena lieta, ko visi zina, protams, ir ebreju tēli latviešu literatūrā. Visi, protams, zina „Skroderdienas Silmačos”, bet tā ir diezgan plaša un sena tradīcija, kas ar „Skroderdienām” drīzāk noslēdzas, nekā sākas. Bet ir arī mazāk zināmi stāsti, piemēram, par Emili Melngaili un ebreju folkloras vākšanu,” atklāj Ļenskis.

original_1df9

Ebreji Brīvības cīņās un Latvijas sabiedriskajā dzīvē

Muzejs „Ebreji Latvijā” apgāž stereotipu par ebreju muzejiem kā tikai holokausta muzejiem.

Gandrīz visa ekspozīcija vēsta par ebreju daudzveidīgo dzīvi Latvijā gadsimtu garumā līdzās latviešiem, krieviem, vāciešiem un citām tautām.

Kā vēlāk raidījumā teiks savulaik pasaules lielākajai ebreju kopienai Polijā veltītā POLIN muzeja kuratore, „atceroties, kā viņi dzīvoja, nevis tikai to, kā viņi nomira, mēs varam atjaunot saikni ar savu vēsturi”. Tā teikt, aizpildīt „baltos plankumus”. Latvijas gadījumā, piemēram, atcerēties, ka daudz ebreju piedalījās Brīvības cīņās, spēlēja nozīmīgu lomu jaunās Latvijas pārvaldē un sabiedriskajā dzīvē.

„Kad runājam par ekonomisko dzīvi, viens no stāstiem, ko visi zina, ir par saldumu fabriku „Laima”, ko dibināja divi ebreju uzņēmēji. 1937.gadā valdība viņus piespieda to pārdot, jo notika uzņēmumu centralizācija un vispār ekonomikas latviskošana. Viņi aizbrauca uz Izraēlu un tur dibināja firmu „Elite”, kas ir lielākais Izraēlas šokolādes ražotājs. (..) Bet otrs stāsts, ko gandrīz neviens nezina, ir par Izidoru Frīdmanu, kurš bija pirmais Valsts kases direktors un viens no Latvijas lata tēviem. Tiesa gan, viņa ekonomiskā politika tika uztverta, maigi izsakoties, neviennozīmīgi,” stāsta vēsturnieks Iļja Ļenskis.

original_4ee2

Turpat līdzās arī stāsti par tolaik zināmākajiem ebreju kultūras ļaudīm – piemēram, komponistu Oskaru Stroku, diriģentu Leo Blehu, arhitektu un arī Latvijas Radio nama autoru Paulu Mandelštamu…

Starpkaru periodā ebreji bija apmēram 5% no Latvijas iedzīvotājiem, un 30.gados vairāk nekā 90% no viņiem bija Latvijas pilsoņi.

screenshot_235

Daudzveidīga kopiena ar ļoti dažādiem uzskatiem. „Un šodien, man liekas, ir ļoti svarīgi stāstīt tieši par viņu dzīvi. Jo citādi sanāk, ka pat pilsētās, kur ebreji veidoja pusi vai vairāk nekā pusi no visiem iedzīvotājiem,

tas ir kaut kāds melns vai balts plankums, no kā cilvēki ne gluži baidās, bet nezina, ko ar to darīt.
Ar ebreju mantojumu tīri fiziskā ziņā, ar ebreju vēsturi šajā pilsētā…” spriež Ļenskis.

Kaimiņi tepat blakus

Un tomēr – ir daži asni, kas liecina, ka situācija pamazām mainās.

original_aa6e

Rēzeknes Zaļā sinagoga šogad kļuva par pirmo atjaunoto koka sinagogu Latvijā, kurā pie gida Voldemāra Ivdra pavasarī ciemojās arī Latvijas Radio. Vecākā ēka Rēzeknē, celta pirms apmēram 170 gadiem, šodien ir viena no retajām liecībām par ebreju dzīvi pilsētā, kur 19.gadsimta beigās viņi veidoja vairāk nekā pusi iedzīvotāju. Šodien tas ir muzejs, kurā var iepazīties ar pilsētai zudušo kultūras un tradīciju daļu.

Voldemārs Ivdris pilsētas ebreju vēsturi stāsta no rēzeknieša skatpunkta: „Man te jautā – vai tu esi ebrejs? Nē, esmu rēzeknietis, latgalietis, neesmu ebrejs, bet tas nav tik svarīgi.

Jo ebreji dzīvoja blakus, viņi bija kaimiņi.
Es pat dzirdēju dzīvo jidiša valodu, kādā runāja Latgales un Austrumeiropas ebreji. Vectēvam viņu vidū bija draugi. Te, braucot ārā no Rēzeknes, manā bērnībā pēdējais veikals pilsētas nomalē bija Ļevina veikals. Vectēvs tur vienmēr piestāja ar zirgu, nopirka krāsu zīmuļus, izdzēra mazo kortelīti ar tiem ebrejiem, kas tur tirgojās. (..) Atceros, ka ebreji bija ļoti viesmīlīgi, viņi runāja latgaliski ar ebreju akcentu, prata arī krieviski un [runāja] daudzās citās valodās…”

original_57d2

Atdzimušajai Rēzeknes Zaļajai sinagogai vasarā pievienojās arī Ludzas sinagoga – vecākais atjaunotais ebreju koka lūgšanu nams Ziemeļaustrumeiropā, kas stāsta arī par ludzānieti, Latvijas kultūras kanonā iekļauto ebreju kinorežisoru Hercu Franku.

Interese par apkārtnes zudušo vēsturi

Abas ēkas restaurētas par Eiropas un pašvaldību naudu un savā ziņā, iespējams, iezīmē arī pagriezienu domāšanā par mūsu kultūras mantojuma daudzveidību un tās nozīmi.

Kā iepriekš Latvijas Radio sacīja Polijas Ebreju vēstures muzeja Varšavā galvenā kuratore Barbara Kiršenblate-Gimbleta, tieši tas, ka šobrīd Rēzeknē un Ludzā ebreju tikpat kā vairs nav, ir svarīgs iemesls, kādēļ šādi vēstures pieminekļi ir pelnījuši atdzimt. „Tieši tāpēc! Tās ir vēsturiskas celtnes. Un pasaulē ir ļoti daudz vēsturisku celtņu, kas saistītas ar cilvēkiem, kuru šodien tur vairs nav. Šis nav nekāds izņēmums. Šajā gadījumā īpaši ir tikai apstākļi, kādos šie cilvēki pazuda. Man gribētos domāt, ka cilvēki, kas dzīvo šajās vietās, novērtē šo vietu vēsturi. Visu vēsturi, ieskaitot to cilvēku atstāto mantojumu, kuru šodien tur vairs nav.

Viņiem ir ļoti veicies, ka līdz mūsu dienām ir saglabājušās šādas taustāmas vēstures liecības, kas palīdz atcerēties, mācīties un nodot tālāk zināšanas par šīs sabiedrības daudzveidību, tās mantojumu un tā lielo nozīmi šodien dzīvojošajiem Latvijā, Eiropā un visā pasaulē.”
„Pēdējos gados ir diezgan daudz skolotāju un novadpētnieku, kas pievērsušies šim tematam,” saka muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Viņš secina, ka Latvijas iedzīvotāju interese par savas apkārtnes zudušo vēsturi pamazām aug un ļoti liels ir tieši novadpētnieku devums.

„Pēdējos desmit gadus mums ļoti aktīvi attīstās novadpētniecība, un kā daļa no tās attīstās arī ebreju vēstures izpēte.
Tagad ir vairāki novadpētniecības muzeji, kuros ir ebreju vēsturei veltītas ekspozīcijas. (..) Piemēram, Bauskā, kur gandrīz viss ebreju kultūras mantojums ir gājis bojā, bet tur ir brīnišķīga ekspozīcija pilsētas muzejā, kas bija pirmā. To veidojis vēsturnieks Aigars Urtāns. (..) Tāpat Kuldīgas muzejs ir diezgan pamatīgi strādājis pie pilsētas ebreju vēstures izpētes. Par Ludzu skaidrs… Pēdējā laikā ir kaut kāda interese Krāslavā, Saldū. Talsu skolotāja un vēsturniece Antra Grūbe uzrakstīja, ja nemaldos, 700 lappušu biezu grāmatu par Talsu ebreju vēsturi. Un Talsi nebūt nebija ne lielākā, ne ietekmīgākā Latvijas ebreju kopiena,” norāda muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs.

Tikai saujiņa entuziastu?
Vai šie pētījumi un tādu ebreju kultūras pieminekļu kā Ludzas un Rēzeknes sinagogas atjaunošana, pie kā strādājuši šodienas Latvijas labākie arhitektūras mantojuma zinātāji, tiešām ir liecība arī par Latvijas atdzimšanu, kā raksta Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica. Vai arī tā ir tikai saujiņa entuziastu uz kopējā aizmirstības un brīžam pat klaja naidīguma fona?

Vēsturnieks un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis ir skeptisks: „Mēs ļoti daudz ko nezinām ne par krievu, ne par ebreju kultūras mantojumu, kas ļoti daudz ko deva Latvijas attīstībai. Un šajā gadījumā es domāju, ka vainīga ir sabiedrība un attiecībā pret vēsturē sabiedrība ir diezgan pasīva. Bieži vien pat nav skaidrības par pašu latviešu vēsturi un kultūras sasniegumiem. Kur nu vēl runāt par kaut kādām mazākumtautībām.

Principā varētu teikt, ka Latvijas sabiedrība ir pašlaik pirms amnēzijas stāvoklī.”
Daudz nezinošu atbilžu šovasar saņēma arī radio „Pieci” kolēģis Rūdolfs Krieviņš, kad Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai veidoja sižetu par vēstures atmiņām agrākā Rīgas geto teritorijā. Vairumam no mums zināšanas aprobežojas ar holokaustu, bet par šīs tautas dzīvi mums līdzās zinām gaužām maz.

Daļa no valsts vēstures
Līdzīgi ir arī Polijā, kur tūkstoš gadu garumā dzīvoja lielākā ebreju kopiena pasaulē. Polijas Ebreju vēstures muzeja kuratore Barbara Kiršenblate-Gimbleta uzskata, ka muzeja lielākais uzdevums ir palīdzēt tikt galā ar varbūt pat neapzināto zaudējuma sajūtu Polijas sabiedrībā.

„Pirms kara ebreji veidoja desmito daļu no Polijas sabiedrības, bet pilsētās viņu īpatsvars bija daudz lielāks. Varšavā un Lodzā tā bija trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, Bjalistokā – vairāk nekā puse, mana tēva dzimtajā Opatovā – 65%. Holokaustā šie cilvēki pazuda dažu dienu laikā.

Iedomājieties, mana tēva pilsētā divu dienu laikā vienkārši izgaisa 65% iedzīvotāju! (..) Un šī sajūta, ka kaut kā trūkst, ir ļoti daudziem poļiem.
Viņi tiešām grib saprast, kāda bija dzīve pirms tam. Un kā tas ietekmējis to, kāda mūsu sabiedrība ir šodien? (..) Man viens no lielākajiem komplimentiem ir, kad poļu apmeklētājs pēc iepazīšanās ar šo muzeju saka: “Bet tas taču ir poļu vēstures muzejs!”. Tas, ka poļu apmeklētāji šo vēsturi uztver arī kā savējo, ir cieņas apliecinājums gan viņiem, gan mums, ebrejiem. Jo tas nozīmē atzīt, ka Polijas vēsture nav tikai etnisko poļu nācijas vēsture šaurā izpratnē,” saka Kiršenblate-Gimbleta.

Arī par Latvijas ebreju vēsturi jautājumu šodien ir vairāk nekā atbilžu, atzīst muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis. Tomēr atšķirībā no vēsturnieka Kaspara Zeļļa viņš nav tik skeptisks par šodienas Latvijas iedzīvotāju spēju novērtēt ebreju kultūras mantojumu:

„Mēs ļoti labi apzināmies šo mantojumu. Ciktāl tas ir paliekošs, man grūti pateikt. Ciktāl vispār kultūras mantojums ietekmē sabiedrību? Vai mēs to uztveram vienkārši kā – o, interesanta ēka, interesants objekts, vai arī kaut kā par to reflektējam. Piemēram, Aizpute bija viena no pirmajām pilsētām, kur vietējā mākslas un kultūras grupa „Serde” sāka vākt atmiņas par ebrejiem un izdeva brošūru „Aizputnieku stāsti par ebrejiem”. Tātad tur noteikti šīs atmiņas ir. (..) Daudzās citās vietās arī. Cilvēki noteikti to apzinās,” pārliecināts Ļenskis.

Rīgas Ebreju kopienas centrā Skolas ielā, starp citu, tieši pie ieejas pašlaik skatāma izstāde par ebrejiem, kuri saņēmuši Latvijas valsts augstākos apbalvojumus – Atzinības krustu, Lāčplēša kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Tādi vārdi kā Mariss Jansons, Inese Galante, Inna Šteinbuka, Fēlikss Deičs, Boriss Rezņiks un Jakovs Rafalsons

Tie uz brīdi liek aizdomāties, kā šodien raugāmies uz ebrejiem kā Latvijas sabiedrības daļu.

original_2d6d

Dienā, kad pieminam Rumbulas traģēdijā bojāgājušos, mums ir iespēja arī bagātināt sevi, atceroties viņu dzīvi, tradīcijas un devumu. Kā raksta vēsturniece Una Bergmane, mūsu vēsturiskā atmiņa nav sacensība par to, kuri bojāgājušie ir pelnījuši vairāk mūsu atmiņu. Mūsu līdzjūtība nav nauda, ko izdalot vieniem, otriem vairs nepietiek.

Mēs nevaram izglābt viņu dzīvības, bet varam saglabāt viņu piemiņu, jo šie 25 tūkstoši ebreju, kas pirms 75 gadiem gāja bojā Rumbulā, bija Latvijas pilsoņi. Viņi bija mūsējie.

original_d7d7

Oriģinālraksts