Intervija ar vēsturnieku Marģeru Vestermani

Žurnāls Rīgas Laiks ir publicējis interviju ar holokaustā izdzīvojušo vēsturnieku Marģeru Vestermani.
Autori: Lolita Tomsone un Uldis Tīrons

Eju tumšā mežā kā mājās

marger-vestermanis-rl

Marģers Vestermanis ir kā ihtiologs un zivs kopā, kas pēta sevi, zivi, ievainotu un par daudz pieredzējušu savā garajā mūžā. Tomēr, klausoties vēsturnieku, kurš vienlaikus ir pats savas vēstures liecinieks, šāds šķīrums šķiet lieks. Pienākuma un vainas dzīts, Vestermanis vismaz pusi gadsimta nepaguris raksta par holokaustu Latvijā un ebreju glābējiem. Viņa darbistaba joprojām ir pilna dažādām dokumentu kastēm un kārbiņām: uz katras uzraksts, tur glabājas viņam vien saprotamas kartotēkas. 1988. gadā, tiklīdz tas bija iespējams, Vestermanis kopā ar Rīgas geto un nometnēs izdzīvojušajiem nodibināja muzeju Ebreji Latvijā – muzeju, kas stāsta ne tikai par ebreju nāvi Latvijā, bet arī par daudzu tautu dzīvi līdzās, par kaimiņu būšanu.

Vestermaņi cēlušies no Kurzemes ebrejiem, Marģers dzimis Rīgā, bet, atšķirībā no daudziem citiem, to nav pametis. Latvija ir viņa vienīgās mājas, par spīti tam, ka ebrejiem māju un piederības lieta vienmēr bijusi kaut kas sarežģīts, bet sava zeme – nesasniedzams mērķis. Pēc Otrā pasaules kara nedaudzie izdzīvojušie ebreji Rīgā bija palikuši kā atlūzas no pelnos sabirzuša kontinenta, raksta Marģera skolas biedrene Valentīna Freimane.

Marģers bija tikai pusauga puika, kad pēc Rumbulas 1941. gada slaktiņa palika pilnīgi viens, apaļš bārenis. Labojams vairs nebija nekas, piedzīvotais velkas viņam līdzi kā slapjš šinelis. Apķērība, brīnišķīga veiksme un žēlsirdīgi cilvēki ļāva viņam izdzīvot, kad viņš 1945. gada pavasarī izmuka no ieslodzīto kolonnas, kas tika dzīta no Dundagas koncentrācijas nometnes uz Liepāju. Vestermanis, ar segvārdu Cekuls, izdzīvoja pie partizāniem, rūpīgi slēpdams, ka ir ebrejs. Viņš runāja skaistā un izkoptā latviešu un vācu valodā, bet krieviski iemācījās runāt tikai vēlāk, padomju laikos.

Šī bezgalīgā saruna, kas iesākās ar 11 stundu interviju un konjaku, turpinās joprojām. Vestermanis par sevi pats grāmatu nekad nerakstīs; viņš negribīgi stāsta, ko dara cilvēks, kad viņa pasaule ir sabrukusi un priekšā vēl neticami garš mūžs. Viņš stāsta par tiem, kuri metās slepkavot savus ebreju kaimiņus, arī nesaņēmuši pavēli to darīt, un viņš stāsta par tiem, kuri glāba ebrejus, kad daudz izdevīgāk un nesalīdzināmi drošāk bija to nedarīt.

Kopš mūsu sarunas ar Marģeru Vestermani pagājis jau pusgads; intervijas gatavošana publicēšanai prasīja daudz laika, bet īsi pirms jaunā gada viņš rakstīja un lūdza vēl atgādināt “saviļņojošu notikumu novembra beigās, kad simtiem latviešu inteliģences pārstāvju parakstīja atklātu vēstuli, aicinot Rumbulas slepkavošanas akcijas 75. gadadienā godināt upuru piemiņu, un aizdedzināja svecītes Brīvības pieminekļa pakājē. Es pats biju turp aizgājis 30. novembra vakarā, lai vērotu šo saviļņojošo ainu, kad cilvēki nāca klusās, godbijīgās skumjās, iededzinot simtiem svecīšu, lai apliecinātu, ka arī šie ebreju upuri bija piederīgi Latvijai. Es šo brīdi gaidīju 75 gadus un esmu bezgala priecīgs, to piedzīvojis”.

Lolita Tomsone

Tālāk tekstu ir iespējams izlasīt Rīgas Laiks mājas lapā