Gita Umanovska, Rīgas Ebreju kopienas izpilddirektore
Uzsākot stāstu par ebrejiem Latvijā, es sākumā vēlētos pieskarties ļoti bagātajai un daudzveidīgajai, jau vairāk nekā 450 gadu senajai Latvijas ebreju vēsturei.
Pirmie ebreji ieceļoja Latvijā 16. gadsimta vidū. Viņi ieradās no vācu un poļu zemēm un apmetās Kurzemē. Absolūtais vairākums dzīvoja laukos un nodarbojās ar tirdzniecību, bet daži kļuva par piegādātājiem, finanšu aģentiem un sīkiem ierēdņiem hercoga dienestā.
Latgalē pirmie ebreji parādījās 17. gadsimta vidū. Ieceļojuši no baltkrievu un lietuviešu zemēm, viņi visbiežāk kļuva par sīktirgotājiem, amatniekiem, bet dažkārt par lauksaimniekiem. 18. gadsimta vidū par nozīmīgu centru kļuva Krāslava, kurā bija oficiāli pierakstīti visi Latgalē dzīvojošie ebreji.
Rīgā sākot ar 16. gadsimta vidu ebreji kļuva neaizstājami kokmateriālu (tos pludināja lejup pa Daugavu) tirdzniecības nozarē. Ļoti bieži viņi bija arī pārtikušu aristokrātu ģimeņu darījumu starpnieki un tirdzniecības aģenti. 18. gadsimtā neliels “privileģēto” ebreju skaits ieguva tiesības pastāvīgi uzturēties pilsētā, taču viņu dzīvesvieta parasti bija Maskavas priekšpilsēta.
18. gadsimta beigās ebreju uzturēšanās tiesības Krievijas impērijā noteica tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļāvās arī Latgale. Kurzemē drīkstēja dzīvot tikai ierobežots ebreju skaits, savukārt Vidzemē ebreji drīkstēja uzturēties un dzīvot tikai Slokā un Rīgā. Šajos gados bija rīkojums ebrejiem apmesties pilsētās, tādēļ 19. gadsimta vidū vairumā Kurzemes un Latgales pilsētu ebreji veidoja diezgan ievērojamu daļu no kopējā iedzīvotāju skaita.
19. gadsimta otrajā pusē ebreju tautības pirmās ģildes tirgotājiem, ārstiem, bet vēlāk arī amatniekiem atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas, kurām bija augstākā izglītība, pamazām sāka pieņemt darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu, kā arī banku sistēmas attīstību, viņu klātbūtne kļuva jūtama tā saucamajās brīvajās profesijās.
Neraugoties uz to, ka cariskās Krievijas politika 19. gadsimta beigās kļuva izteikti antisemītiska (masveida ebreju izraidīšana, ierobežojumi ebreju uzņemšanai izglītības iestādēs), Latvijā ebrejiem klājās daudz labāk nekā citos Krievijas impērijas reģionos. Lai gan konservatīvākajā Latvijas sabiedrības daļā sāka izplatīties antisemītiskas noskaņas, tomēr tādi uz demokrātiskām vērtībām orientēti latvieši kā Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un daudzi citi pret ebrejiem izturējās ar simpātijām un centās apkarot antisemītisma izpausmes.
Pirmais pasaules karš Latvijas ebrejiem izvērtās par īstu katastrofu. 1915. gada aprīlī pēc cariskās militārās vadības pavēles, aizbildinoties ar iespējamo lojalitāti pret Vāciju, no piefrontes zonas, kurā nonāca arī Kurzeme, Zemgale un Rīga, uz Krievijas iekšzemes guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, daudzi kopā ar citu tautību Latvijas iedzīvotājiem kļuva par bēgļiem. Pirmā pasaules karā laikā Latviju bija spiesti atstāt vairāk nekā puse no valstī dzīvojošajiem, gandrīz 190 tūkstošiem ebreju. Pēc kara atgriezties dzimtenē izdevās tikai nedaudziem, lielākajai daļai bija jāpaliek Krievijā.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas cīnīties par neatkarību 1918.–1920. g. devās vairāk nekā tūkstotis ebreju tautības ierindnieku un virsnieku. Par savu drosmi un izcilo varonību četri no viņiem saņēma augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni —, bet vēl vienpadsmit — Triju Zvaigžņu ordeni.
Latvijas valsts pilsoņu statusā ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti: tika nodibinātas vairākas ebreju partijas un to pārstāvji ievēlēti Saeimā. Vairāku gadus Valsts kontroliera un darba ministra amatu Latvijas valdībā ieņēma izcilais jurists Pauls Mincs, bet rabīns Mordehajs Nuroks bija viens no kandidātiem Ministru prezidenta amatam. Arī pilsētu pašvaldībās bieži vien tika ievēlēti ebreju tautības deputāti, dažās pilsētās to daļa procentuāli bija diezgan liela.
Latvijas Republikā visām mazākumtautībām, arī ebrejiem, bija garantētas tiesības uz nacionālās kultūras autonomija. Izglītības ministrijā tika radīta Ebreju nodaļa, kas vadīja plašo skolu tīklu, kurā mācības notika jidišā un ivritā.
Ebreju ieguldījumu Latvijas kultūrā ir grūti pārvērtēt. 1920.–1930. g. Rīgā darbojās Ebreju tautas konservatorija un divi teātri — pašdarbības Ebreju strādnieku teātris un profesionālais Ebreju minoritātes teātris. Plašu atzinību guva daudzi ebreju tautības mūziķi: Nacionālais operas galvenais diriģents bija Emīls Kupers, vijoļklasi Latvijas Konservatorijā vadīja Ādolfs Mecs — viņa skolniece Sāra Rašina septiņpadsmit gadu vecumā kļuva par starptautiska konkursa laureāti Briselē. Tālu aiz Latvijas robežām skanēja Oskara Stroka tango melodijas, mūziku pirmajai latviešu skaņu filmai sarakstīja Marks Lavri, Rīgas kantori Hermanis Jadlovkers un Mihails Aleksandrovičs dziedāja ne vien sinagogā, bet arī operā un sniedza koncertus. Aptuveni septiņpadsmit dažādos arhitektūras stilos celto ēku Rīgā projektu autors bija izcilais ebreju arhitekts Pauls Mandelštams. Ķīmiju Latvijas Universitātē pasniedza Mečislavs Centneršvērs, bioloģiju — Naums Lebedinskis, Krievu universitātes kursos lekcijas lasīja filozofs Marks Vaintrobs un jurists un Saeimas deputāts profesors Maksis Lazersons. Sporta jomā ievērības cienīgus panākumus guva ebreju sporta biedrības “Hakoah” un “Makkabi”, vairāki ebreju izcelsmes futbolisti spēlēja Latvijas izlasē.
Neraugoties uz ebreju kopienas aktivitāšu laicīgo raksturo, tās reliģiskā dzīve bija diezgan aktīva. Latvijā pastāvēja aptuveni 200 ebreju draudžu. Daugavpilī vien atradās bija 40 sinagogas un lūgšanas namu, Rīgā — 30, bet Rēzeknē — 10.
Ebreji ļoti lielā mērā veicināja Latvijas finanšu sistēmas izveidi un attīstību. Latvijas nacionālās valūtas — lata — ieviešanā piedalījās slavenais finansists un baņķieris Izidors Frīdmans.
Kad 1934. gadā pie varas nāca Kārlis Ulmanis visas politiskās partijas, arī ebreju, tika aizliegtas, daudzas sabiedriskās organizācijas slēgtas, bet ebreju nacionālās kultūras autonomija un ekonomiskā aktivitāte ierobežotas. Rezultātā ebreji pārcēla lielu daļa sava kapitāla uz ārzemēm, projām devās daudzi uzņēmēji un speciālisti. Tajā pat laikā 30. gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus ebreju no Eiropas, kas bēga no nacisma.
Pavisam Latvijā 30. gadu beigās dzīvoja vairāk nekā 93 tūkstoši ebreju, no kuriem 43 tūkstoši — Rīgā. Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā tika likvidētas visas ebreju organizācijas, bet tām piederošie reliģiskie un sabiedriskie īpašumi nacionalizēti. Vairāk nekā 15 tūkstošu 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīto Latvijas pilsoņu vidū bija gandrīz 1800 ebreju.
1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Vien dažiem tūkstošiem ebreju izdevās evakuēties vai iestāties Sarkanajā armijā. Jau pašās pirmajās dienās tika izdoti ebreju tiesības ierobežojuši rīkojumi, bet vēlāk Rīgā, Liepājā un Daugavpilī izveidoti geto. Īsā laikā tika nogalināti vairāki desmiti tūkstoši ebreju. Pavisam nacistiskās okupācijas laikā Latvijā bojā gāja 70 tūkstoši Latvijas un 24 tūkstoši no citām Eiropas valstīm deportēto ebreju.
Pēc kara Latvijā no izsūtījuma atgriezās deportētie, no evakuācijas — bēgļi, no kara lauka karavīri, no Vācijas — koncentrācijas nometņu ieslodzītie, un palēnām uz dzīvi pārcēlās ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem. 1959. gadā Latvijā dzīvoja 36 tūkstoši ebreju.
Padomju laikā visa ebrejiskā dzīve noritēja vien dažās sinagogās, bet mēģinājumiem rīkot kultūras pasākumus vara lika visādus šķēršļus. Taču arī šajā laikā Latvijas ebreji deva milzīgu ieguldījumu dažādās kultūras un zinātnes jomās. Šo izcilo personību skaitā bija: vēsturnieki Joels Veinbergs, Josifs Šteimans un Pēteris Krupņikovs, mediķi un zinātnieki, akadēmiķis Anatolijs Bļugers, akadēmiķis Jūlijs Anšelevičs, Zelikss Čerfas, Maksis Beļeņkijs, ķīmiķis, akadēmiķis Solomons Hillers, fiziķis Jāzeps Eiduss, teātra režisori Tīna Hercberga, Fēlikss Deičs, Ādolfs Šapiro, Arkādijs Kacs, grafiķi Josifs Elgurts, Aleksandrs Dembo, skulptore Leja Novožeņeca, metālmākslinieks Haims Risins, mākslas zinātnieks Herberts Dubins, rakstnieki Gunārs Cīrulis, Anatolijs Imermanis, pasaules čempions šahā Mihails Tāls, komponists un mūzikas zinātnieks Maksis Goldins, pianists Hermanis Brauns, komponists un diriģents Mendelis Bašs, diriģents Tovijs Lifšics, dokumentālā kino režisors Hercs Franks, kino vēsturniece Valentīna Freimane un daudzi citi.
1960.–1970. gados Latvija kļuva par vienu no Padomju Savienības cionisma un ebreju nacionālās pagrīdes kustības centriem. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām emigrēt uz Izraēlu, tiesībām godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, daudzi tika arestēti. 1970. gados uz Izraēlu emigrēja vairāk nekā trešdaļa Latvijas ebreju.
PSRS politikai kļūstot liberālākai, lēnām sāka atdzimt arī Latvijas ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā tika nodibināta Latvijas Ebreju kultūras biedrība (LEKB), kura vēlāk pārtapa Rīgas Ebreju kopienā, bet 1989. gadā Rīgā durvis vēra pirmā ebreju skola Padomju Savienībā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atdzima ebreju kopienas Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Ventspilī, Jēkabpilī, Ludzā un Jelgavā, savu darbību uzsāka dažādas ebreju sabiedriskās un kultūras organizācijas.
kurā apvienojušās 13 draudžu un kopienu no deviņām pilsētām. Tās priekšsēdētājs ir Arkādijs Suharenko. Padomes un tās Aizgādnības komitejas mērķis ir veicināt visu ebreju sabiedriskās, sociālās un reliģiskās dzīves formu attīstību, sniegt atbalstu kopienas maznodrošinātajiem, kā arī piedalīties Latvijā notiekošajos integrācijas procesos. Ebreju draudžu un kopienu padome pārstāv ebreju minoritātes intereses gan attiecībās ar valsti, gan arī starptautiskajā līmeni. Latvijas valdībai un ebreju kopienai ir izveidojušās visā visumā pozitīvas attiecības. Valdības pārstāvji nereti piedalās kopienas organizētajos pasākumos un atbalsta dažādus ebreju kopienas projektus.
Šobrīd Latvijā dzīvo ap 10 tūkstošiem ebreju, un tā ir lielākā ebreju kopiena Baltijas valstīs. Rīgā ir atvērtas divas ebreju skolas un bērnudārzi. Kopienas ietvaros darbojas Sociālais centrs, Jaunatnes centrs, Kopienas centrs, Karjeras veicināšanas centrs, kā arī plašs dažādu organizāciju un interešu grupu tīkls, kas īsteno labdarības, izglītības un kultūras programmas visiem vecumiem. Rīgā strādā vienīgā postpadomju teritorijā ebreju slimnīca postpadomju telpā — “Bikur Holim”. Ar notikumiem bagāto Latvijas ebreju vēsturi var iepazīties valsts akreditētajā muzejā “Ebreji Latvijā”, kā arī Daugavpils un Liepājas kopienu muzejos. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika izveidots Jūdaikas studiju centrs. Ebreju kopiena īsteno daudzus projektus, kuru mērķis ir iepazīstināt citu tautību un konfesiju pārstāvjus ar ebreju tautas vēsturi, kultūru un tradīcijām. Ebreju kopienas pārstāvji dod lielu ieguldījumu Latvijas kultūrā, izglītībā, zinātnē, ekonomikā un politikā.
Lai gan lielākā daļa Latvijas ebreju nepieder jūdaisma ticībai, Rīgā un Daugavpilī darbojas sinagogas, kuras, jo īpaši ebreju svētku laikā, ir ļoti labi apmeklētas.
Pēdējos gados Latvijas ebreju kopienai ir izdevies īstenot daudz nozīmīgu projektu.
Pirmkārt, saglabāt Holokausta upuru piemiņu un iemūžināt to cilvēku vārdus, kuri glāba ebrejus nacistiskā režīma laikā. Latvijā ir vairāk nekā divsimt ebreju masu iznīcināšanas vietu. Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome ir uzstādījusi piemiņas zīmes vairāk nekā 50 iepriekš neiezīmētās masu apbedījumu vietās visā Latvijas teritorijā, tostarp Rumbulas un Biķernieku mežos Rīgā un Šķēdes kāpās Liepājā. 2007. gadā līdzās nacistu nodedzinātajai Lielajai horālajai sinagogai tika uzstādīts piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem.
2007.–2009. gados ebreju kopiena ar Eiropas Savienības un Latvijas valsts atbalstu īstenoja grandiozu Rīgas vienīgās sinagogas “Peitav šul” — valsts nozīmes kultūras pieminekļa un vienas no skaistākajām jūgendstila ēkām — renovācijas projektu.
Atbalsts kvalitatīvai bērnu izglītībai ir viena no Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes prioritātēm. Kopienas vadība ir ļoti pateicīga Rīgas domei par piešķirto un par pašvaldības līdzekļiem izremontēto ēku pilsētas centrā, kurā 2010. gada rudenī durvis vēra Šimona Dubnova Rīgas ebreju vidusskola. Pašlaik Padome strādā pie tā, lai šī ebreju skola kļūtu par vienu no labākajām Latvijā.
Latvijas ebreju kopienai joprojām ir svarīgi atgūt ēkas, kuras līdz 1940. gadam piederēja ebreju organizācijām. Un tā ļoti cer, ka valsts no savas puses apzinās šis problēmas risināšanas nepieciešamību.