Šodien, 30. jūlijā, devies mūžībā viens no Latvijas ebreju kopienas pilāriem, vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs Marģers (Meirs) Vestermanis (18.09.1925-30.07.2026). Viņš bija tilts starp paaudzēm un Latvijas ebreju vēstures laikmetiem. Dzimis turīgā un inteliģentā ģimenē, viņš tika audzināts vienlaikus kā cilvēks ar stipru ebreju identitāti un ar uzticību Latvijai. Visa viņa ģimene – tēvs Ābrams, māte Roza Rahele, brālis Ārons un māsa Soņa Šeina – tika noslepkavota nacistu okupācijas laikā.
Tas noteica viņa turpmāko dzīvi – izdzīvojot Holokaustā, viņš savu dzīvi veltīja noslepkavoto Latvijas ebreju vēstures izpētei un piemiņas saglabāšanai. To viņš bija darījis gan strādājot toreizējā Revolūcijas muzejā, gan Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, gan arī pēc padzīšanas no arhīva par pārāk aktīvu Holokausta pētniecību – kā skolotājs un žurnālists. Daudzi izcili Latvijas kultūras pārstāvji bija viņa kādreizējie audzēkņi, un bieži vien no viņiem var dzirdēt, ka Marģers Vestermanis bija pirmais cilvēks, kas ar viņiem runāja par Holokaustu. Bet tāpat daudzi saka vēl ko svarīgu – tieši Vestermanis iemācīja viņiem domāt neatkarīgi un brīvi.
Sākoties Atmodai, Vestermaņu ģimene aktīvi iesaistījās tās norisēs, tajā skaitā Latvijas Ebreju kultūras biedrības izveidē. 1988. gada novembrī pēc Marģera Vestermaņa iniciatīvas notika pirmā Latvijas ebreju – Holokaustā izdzīvojušo sapulce; toreiz tie bija 123 cilvēki, un šodien pēdējais no viņiem ir aizgājis mūžībā. Viņš ierosināja 4. jūliju kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu un memoriāla izveidi Rīgas Lielās sinagogas vietā. Tāpat viņš ierosināja arī ebreju glābēju piemiņas zīmes izveidi turpat. Tajā iegrāvētie simtiem vārdu paliek gan ebreju, gan citu Latvijas iedzīvotāju piemiņā.
Marģers Vestermanis bija aktīvs ceļotājs, stāstot par Latvijas ebreju vēsturi, apzinot pirms tam neizpētītās arhīvu kolekcijas, diskutējot un uzstājoties, tajā skaitā Latvijas oficiālo delegāciju sastāvā. Viņš ir publicējis desmitiem rakstu, kas guva plašu atzinību vēsturnieku vidū, kā arī rakstus presē, kas bieži vien uzstādīja smagus ētiskos jautājumus, kurus viņš vienmēr uzskatīja par svarīgākajiem nekā vēsturiskie jautājumi.
Līdz sava mūža pēdējām dienām viņš turpināja aktīvi strādāt – nesen iznāca jau otrais, paplašinātais darbs viņa grāmatai “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945”. Viņš arī ļoti aktīvi tikās ar cilvēkiem – pētniekiem, žurnālistiem, kā arī studentiem un skolniekiem, ebrejiem un neebrejiem – ar visiem, kas gribēja uzzināt vairāk par Latvijas ebreju vēsturi, un kuriem bija iespēja uzdot Marģeram kādu jautājumu un saņemt uz to atbildi. Šīs atbildes varēja būt ironiskas, varēja būt šerpas, neglaimojošas – bet pilnas patieso emociju un ar tikpat patieso interesi pret sarunu biedriem.
Marģers vienmēr paliks ebreju kopienas atmiņā kā viena no spožākajām un svarīgākajām figūrām mūsdienu vēsturē, un viņš mūžam būs mūsu iedvēsmas avots.
Lai svētīta ir viņa piemiņa
יהי זכרו ברוך